Ir jau pagājuši pāris mēneši, kā mūza mani pametusi.
Lietas man apkārt kā arī es pati ir mainījušās.
Gribēju tikai iesākt šo klaču lapu ar jaunām vēsmām, jo pēdējos rakstos vēl pavasarī mani bija apņēmušas negatīvas emocijas, kas iespējams pārmetās uz tā jau mazo auditoriju!
Cerams atkal atradīsies domubiedri un negatīvie, lai ir ar ko pastrīdēties!
Centīšos nebūt vairs tik personīga, bet apskatīt man zināmas problēmas kopumā. Un iespējams tās arī atrisināt!
Paldies par uzmanību
Inese
Fakti(skaistā daļa)
Pateikšu vēl PATIESĪBAS…
Un vel un vel.
Es esmu pieskaitāma pie tās kategorijas, kurai skapis patiešām ir tukšs, bet nejau tādēļ, ka esmu 80%, bet esmu atklājusi, ka katra lupata, kura sasniedz vecumu 6 mēneši, vienmēr tiek pie piemērīšanas nolikta atpakaļ, jo ir jau citas, jaunākas, labākas lupatas. Rezultātā izejamās drēbes nav pirktas jau puss gadu un jūtos labi(gluži, kā atkarīgie).
pēdējais noslēpums
Sievietes izpaužas DETAĻĀS. Viņas nenopērk šo zaļo jaciņu un nenēsā līdz “nāvēi” klāt vajadzētu zaļu mazu somiņu un tumši zaļus samta zābaciņus.
Ja kādam nepatīk mani lēmumi?
PIE VELNA VIŅUS!
Tā ir MANA dzīve,
kuru netaisos dzīvot priekš citiem!
Viņš sacīja: «Man patīk daudzas , Es nevaru būt tikai ar vienu».
Viņas atbilde bija viņas smaids.
Viņš teica: «Esmu pats par sevi – brīvs un nevienam neko neesmu parādā».
Viņa aizsmēķēja un nodūra acis.
Viņš turpināja: «Man patīk sievietes, kuras saprot mani, un respektē manu brīvību».
Viņa pavīpsnināja un izpūta šauru dūmu strūkliņu.
Viņš sacīja: «Piedāvāju,Tev labi pavadīt laiku, Tu man patīc».
Viņa nodzēsa cigareti un ielūkojās viņa acīs.
Viņš saprata,ka viņa neiebilst.
Viņš pajautāja: «Tev, laikam, ir bijuši daudzi vīrieši?»
Viņa apskāva viņu un stipri piespiedās tam klāt.
Viņš vaicāja: «Vai Tev ir labi ar mani?»
Viņa aizvēra acis un noskūpstīja viņu.
No rīta atvadoties, viņš sacīja: «Viss bija lieliski, tikai lai tas paliek starp mums».
Viņa pastiepa roku un no viņa pleca norausa neredzamu puteklīti.
Viņš teica: «Es Tev uzzvanīšu kaut kad».
Viņa pamāja un aizvēra durvis.
Viņš piezvanīja tajā pat vakarā.
Viņas nebija mājās.
Viņš sazvanīja viņu uz mobilo tikai vēlā naktī.
Viņa atļāva atbraukt tikai pēc nedēļas.
Viņš jautāja: «Nu, kā atpūties bez manis?»
Viņa pasmaidīja un piedāvāja kafiju.
Viņš zvanīja viņai gandrīz ikdienas.
Dažkārt, viņa vienkārši necēla klausuli.
Viņš apciemoja viņu tad, kad viņa atļāva.
Viņa nepaskaidroja, kapēc uzaicinājumi bija tik reti.
Viņš saprata, ka grib būt tikai ar viņu.
Viņš nervozēja, kad viņa neatbildēja uz zvaniem.
Viņš trakoja, kad dzirdēja, ka viņu ir redzējuši ar citu.
Viņš gribēja, lai par viņu saikni zina visi.
Viņa bija pret.
Viņš vēlējās, lai viņa pieder tikai viņam.
Viņš atbrauca pie viņas ar milzīgu sarkanu rožu pušķi.
Viņa pieņēma ziedus, bet lūdza bez uzaicinājuma vairs nebraukt.
Viņš gribēja lūgt viņu kļūt par viņa sievu.
Viņa pateica: «Esmu pati par sevi».
Viņš aizsmēķēja, viņam trīcēja rokas.
Viņa teica: «Esmu brīva».
Pēkšņi viņam kļuva auksti.
Viņa sacīja: «Es nevienam neko neesmu parādā».
Viņam likās, ka sirds apstājās.
Viņa sacīja: «Un es neko netaisos mainīt».
Es tiešām nezinu autoru, špikoju jau no kāda cita špikotāja, bet tā paķēra, ka gribēju lai vēl kādu skuķi paķer!
Vienmēr esmu vēlējusies tāda būt – piekāpīga un paklausīga, bet stingra un apņēmīga!
Par spīti krīzei, tomēr izdevās paceļot. Biļetei es gan varētu atļauties pati, bet pati valsts ir pietiekami dārga, lai vienkāršā ceļojumā brauktu, tomēr ir par dārgu. Paldies kādam sponsoram, kas esot tur skatījās pildīt manas vajadzības un pāris vēlmes 
Brīvdienas jeb izraušanās no ikdienas neparedzēti ilga trīs nedēļas. Kāpēc neparedzēti? Esmu dumja skuķe, kas atkal visu kārtīga neapskata.
Dzīvojos netālu no galvaspilsētas – Oslo, pilsētā Drammena, netālu no ūdeņiem Gaiziņkalnu ieskāvumā.
Cilvēki – vīrieši lecīgi un diezgan iedomīgi, sievietes klusas un tādas čomenes. Augstu papēžu uz ielas neredzēt, meitenes un sievietes vai nu ir džinsās un botēs vai kādā modernākā apģerbā, bet atļaušo teikt – nemaz nekā no sievišķības. Nekādu īsu svārciņu, nekādu seksīgu topiņu vai krekliņu. 
Katik kāds paltraks mugurā, nav kā latvju kuķiem – ka tik plikāk. Minu ka tādēļ viņi īpaši nepārdzīvo ja meitene nav modele, kā tas ir Lv, kur meitenes dara tik trakas lietas, lai tik atbilstu tiem trakajiem standartiem. Kopumā lietām pievēršas ļoti nopietni, ja brauc ar riteni, tad tiek iegādāts pilns ekipējums, kā īstam profesionālam sportistam.
Mājas – šķūņi. Apsistas ar dēlīšiem un nokrāsotas kādā nejēdzīgā krāsā. Taču iekšā!!!
OOO tas ir interjers, nekam nežēlo naudu. Tur jau grūti izstāstīt, bet tā nu viņi dara
Ceļi – kvalitāte dažāda, gan gan. Ir gan bedres un nolīmēts asfalts pilsētas centrā, gan ļoti labs ceļš dziļos laukos. 
Bet pati trakākā ir braukšana, nekādas kultūras, nekādi likumi. Kā CSDD reklāmā – pagriezienus nerādam ne sev ne arī jums. Un daudz vienādas nozīmes krustojumu un apļu.
Ko apskatīt?
Es iesaku katram pašam izvērtēt savas vēlmes, bet tomēr pa bišķim no visa vajag, gan augstus kalnus, gan kraujas, gan ūdeni un tie skati, tas ir jāredz.
Piemetu pāris bilžas no sava ceļojuma
 | Aiko_Saule on Dievs, palīdzi latvietim… |
 | Krishjohn on “Man nav ko vilkt mugurā… |
 | Inese on Gribu, Gribu, Gribu |
| Krishjohn on Gribu, Gribu, Gribu |
| Inese on Gribu, Gribu, Gribu |
